Lai nodrošinātu šīs vietnes pilnu funkcionalitāti, nepieciešams izmantot sīkdatnes. Lūdzam aktivizēt sīkdatņu apstrādi un atsvaidzināt savu pārlūkprogrammu. Pēc pārlūkprogrammas atsvaidzināšanas tiks parādīts sīkdatņu pārvaldīšanas dialogs.

Šajā interneta vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, kas ļauj paaugstināt vietnes funkcionalitāti un lietošanas komfortu, kā arī nodrošina statistiskās informācijas apstrādi. Jūs jebkurā laikā varat izmainīt sīkdatņu iestādījumus, noklikšķinot uz pozīcijas „Izmainīt iestādījumus“. Ja piekrītat šādai sīkdatņu izmantošanai, noklikšķiniet uz pozīcijas „Jā, es piekrītu“. Mūsu privātuma politika

 

Atbildība rada uzticēšanos

Atbildība rada uzticēšanos

This Flash Video Player requires the Adobe Flash Player.

Get Adobe Flash player

 

Atbildība rada uzticēšanos

1921. gadā Roberts Bošs teica: „Es vienmēr esmu vadījies pēc principa labāk zaudēt naudu nekā uzticēšanos. Manu solījumu godīgums, ticība manu ražojumu vērtībai un dotajam vārdam man vienmēr bijuši svarīgāki par īslaicīgu labuma gūšanu.” Gandrīz 70 gadus pēc Roberta Boša nāves viņa personība joprojām nodrošina uzņēmumam panākumus. Ne tikai uzņēmuma vai viņa dibinātā fonda dēļ – Roberts Bošs ir paraugs pārējiem tieši tāpēc, ka nebija perfekta, bet spēcīga un reizēm sarežģīta personība, kas iemantoja lielu cieņu un arī lielu pretestību.

Viņa dzīve, arī privātā, pieredzē rūdītā domāšana, ekonomiskie un politiskie izaicinājumi, kuros viņam bija jāpiedalās – tas viss piešķir aprises šī vīra portretam: brīvdomātājam kosmopolītam, kas stingri sakņojas dienvidrietumu Vācijā, tehnoloģiju čempionam, kura sirds tomēr piederēja dabai, politiskam domātājam ar tieksmi uz emociju izvirdumiem un vēl nepārprotamai autoritātei un piesardzības paraugam.

Jebkuram, kurš vēlas atklāt Bosch izcelsmi un vērtības vai izprast uzņēmuma popularitātes iemeslus, atliek vien pievērsties pašam Robertam Bošam. Lai gan viņš bija entuziasma pilns tehniķis un dedzīgs privātuzņēmējs, galvenā vērtība viņam bija cilvēki. Viņu cienīja uz ciena vēl šodien, galvenokārt, tāpēc, ka cilvēki zināja – viņš ir progresīvs domātājs un redzīgs novērotājs, cilvēks, kas tur vārdu, kura vārdi saskan ar darbiem.

Izglītības čempions

Kad Roberts Bošs 20. gadsimta sākumā cīnījās par neierobežotu izglītības pieejamību, viņš apsteidza laiku. Viņam izglītība nenozīmēja tikai faktu apgūšanu – tas nozīmēja rīkoties pareizi. Viņš bija pārliecināts – tikai tad, kad sabiedrības lielākajai daļai būs iespēja rīkoties pareizi, tai būs iespēja nākotnē gūt panākumus. Tāpēc Roberts Bošs veicināja izglītību arī ārpus sava uzņēmuma robežām, lai pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam būtu pieejama kāda no izglītības formām.

Piemēram, 1916. gadā viņš nodibināja „Verein zur Förderung der Begabten” (apdāvināto bērnu atbalsta asociācija) un piešķīra tai finansiālu atbalstu divus miljonus vācu marku apmērā, nodrošinot talantīgus bērnus no mazturīgām ģimenēm, kas vēlējās mācīties universitātē. Arī „Markela fondam”, kuru viņš pārņēma un vadīja pēc tā dibinātāja Dr. Kārļa Emīla Markela nāves, bija līdzīga funkcija.

Arī laikā, kad izglītība jau bija kļuvusi par ikdienas normu, viņš sniedza finansiālu atbalstu divām universitātēm. Bagātīgu naudas summu viena miljona vācu marku apmērā viņš ziedoja Štutgartes politehnikuma Inženiermehānikas, Elektrotehnikas un Fizikas fakultātei. Berlīnes Staatsbürgerschule (tautas augstskola), kas radās Roberta Boša un viņa drauga Frīdriha Naumaņa iniciatīvas rezultātā, tika dibināta uz demokrātijas un starptautiskas sapratnes veicināšanas pamatiem. Kara laikā 1917. gadā Roberts Bošs nopirka ēku Berlīnē, Kronprinzenufer, lai tur vēlāk uzceltu Vācijas Politikas zinātņu akadēmiju. Šīs iestādes mērķis bija veicināt liberālo domāšanu un pasargāt no jebkāda politiskā ekstrēmisma formām nākotnē.

Pievilcīgs darba devējs

Jau pašos pirmsākumos Robertu Bošu interesēja faktori, kas veicina darbinieku lojalitāti ilgtermiņā un motivāciju ikdienā. Tādēļ viņš rīkojās pareizi, jau no paša sākuma uzņēmumu iekārtojot ar augstākās klases aprīkojumu, labu apgaismojumu un vēdināšanu. Šādi darba apstākļi 19. gs. beigās nebūt nebija pašsaprotama lieta. 1906. gadā, atzīmējot uzņēmuma 20. gadadienu, Roberts Bošs bija pirmais darba devējs toreizējā Virtembergas karalistē, kas ieviesa astoņu stundu darba dienu. Pozitīvais ekonomiskais ieguvums no šī filantropiskā žesta bija tāds, ka viņa bruģētais ceļš uz divu maiņu darbu ievērojami paaugstināja ražīguma līmeni.

To, ka Roberts Bošs augstu vērtē savus darbiniekus, viņš izrādīja arī citos veidos. To skaitā ar pensiju pabalstu un pabalstu apgādnieka zaudējuma gadījumā, kā arī ar uzņēmuma ārsta pakalpojumiem. Lielisks piemērs tam ir 1938. gadā dibinātais projekts “Jugendhilfe” (jaunatnes atbalsts), ar mērķi atbalstīt izcili talantīgus mācekļus un jaunos strādniekus no mazturīgām ģimenēm. Pirmām kārtām, Roberts Bošs motivēja darbiniekus, maksājot viņiem visai lielas algas un pretī saņemot centīgu darbu un uzticēšanos.

Roberts Bošs bija iesaistījies arī savas pilsētas iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanā. Viņš pārvarēja neskaitāmus šķēršļus un ziedoja daudzus miljonus vācu marku, lai ap 1940. gadu Štutgartē, Vācijā, atvērtu jaunu slimnīcu. Slimnīca ne tikai nesa viņa vārdu, bet arī tika veidota viņa garā. Visu dzīvi Roberts Bošs atbalstīja homeopātijas pētniecību un praksi, lai aizlāpītu caurumus tai laikā pieejamajā medicīnas aprūpes nodrošinājumā.

Dabu mīlošs zemnieks

Jaunībā Roberts Bošs būtu gribējis studēt dabaszinātnes, piemēram, zooloģiju, botāniku vai ģeoloģiju. Tomēr, paklausot sava tēva padomam, tā vietā viņš izvēlējās smalkmehāniķa mācekļa gaitas, taču visas dzīves garumā saglabāja interesi par floru un faunu. 1912. gadā, nedaudz pāri piecdesmit, Roberts Bošs nolēma, kas ir laiks atgriezties pie dabas. Nopircis plašu zemes gabalu Augšbavārijā, izveidoja mūsdienu bioloģiskās saimniecības priekšteci.

Uz dienvidiem no Minhenes, tīreļa vidū izvietotajā 1700 hektāru lielajā zemes gabalā Roberts Bošs sākotnēji bija plānojis nosusināt purvus un izmantot kūdru rūpnieciskiem mērķiem. Kad mēģinājums cieta neveiksmi, viņš tā vietā īpašumā nolēma izvērst progresīvu lauksaimniecisko darbību, apvienojot septiņas iepriekš neatkarīgas viensētas, lai izveidotu Boša fermu.

Iespējas izmantot tīreļa augsni ganībām bija ierobežotas, tāpēc Roberts Bošs lopbarības uzglabāšanai uzbūvēja Eiropā lielāko skābbarības kompleksu. Boša ferma drīzumā kļuva par paraugsaimniecību ar savu pienotavu, sešām tirdzniecības un 300 darba vietām. Roberts Bošs nodemonstrēja savu celmlauža garu arī zemkopībā, strādājot ar modernām iekārtām un eksperimentējot ar jaunām metodēm. Tomēr galvenokārt jāuzsver tas, ka viņš spēra pirmos elementāros soļus virzienā, ko mēs šodien saucam par bioloģisko saimniekošanu. Piemēram, viņš radīja vidi, kas pievilina milzum daudz putnu, tādējādi nodrošinoties ar dabiskiem kaitēkļu kontroles līdzekļiem. Boša ferma pastāv arī šodien un ir liecība par sava dibinātāja dabas mīlestību.